Mana pieredze.
Sveiki.
Labs virsraksts, lai spētu noformulēt sevi, savu iekšējo pasauli visiem saprotamā valodā, kas dod iespēju dzīvot līdzi manām domām un tam, ko gribu teikt.
Domāju ka daudzi, tāpat kā es, bērnībā izjuta sevi kā sabiedrības atstumtu un nesaprastu. Gan savu vienaudžu, gan vecāku, skolotāju vidū. Un nevis tādēļ ka bijāt pārlieku aktīvs, nepaklausīgs, bet ar to ka vienmēr un visur bijāt viens. Ļoti patstāvīgs, kā cilvēki saka - vienpatnis.
Taču vai tev bija sajūta, ka viņi nesaprot to, kā tu jūties? Vai tev neradās sajūta, ka viņi nemaz nesaprot, ko tu vēlies viņiem pateikt?
Man tā ir bijis vienmēr un visur.
Es visu savu mūžu esmu bijis tāds cilvēks, kurš vienmēr un visur viens. Ja pat arī biju kādā kompānijā, nekad nav paticis būt cilvēkos. Jutu tā saucāmo - iekšējo diskomfortu.
Skola likās ļoti nežēlīga, lai gan tas vēl bija Padomju laikā, tomēr tad vēl neviens nezināja par šāda veida traucējumiem.
Toreiz visi bija veseli un valstī nebija invalīdu.
Skolā vienmēr biju tas, kas solā sēdēja viens, pārtraukumos sēdēju gaitenī un virpināju pirkstos striķi un visi, garām ejošie mani apsmēja par to. Kad stundā mani izsauca atbildēt, es piecēlos un pēkšņi nespēju parunāt - klusēju. Skolotāji parasti ļoti asi uz to reaģēja, taču es nespēju sevi piespiest runāt. Tad sekoja problēmu, problēmas, vecāki tika saukti uz skolu, viņi negāja, jo alkahols likās svarīgāks. Tā mainīju skolu pēc skolas, kamēr skolu pametu pavisam.
Komunikācija ar cilvēkiem bija ļoti vāja, tikai ar tiem, kuriem sanāca būt ikdienā kopā.
Tā gāja gadi un nu, esmu te 21.gadsimtā, kurā nu jau daudzi zin ka ir tāda lieta kā Autisms un Aspergera sindroms.
Kāda ir patreiz mana ikdiena?
Jau vairāk spēju saprast lietas, kuras nekad nebiju sapratis. Labāks acu kontakts, lai gan diskomforts ir paliekošs.
Spēju izprast sevi, kas īsti notiek ar mani.
Kas ir citos mainījies pret mani?
Ne visi mani saprot un ne visi arī sapratīs, taču es savā dzīvē esmu sastapis cilvēkus, kuri man palīdz un ir labi, ka kāds mani sāk saprast.
Draugu man nav, bet es domāju ka arī šī lieta ir labojama.
Es attīstos un redzēsiet, pēc kāda laika, varbūt tieši tev es uzsmaidīšu.
... (turpinājums sekos) |
